A T U R S
Skelets un kaulu savienojumu veidi ________________________________________________ 3
Vispārīgas ziņas par skeletu ___________________________________________________________3 Funkcijas: ________________________________________________________________________________3 Kaulu skaits: ______________________________________________________________________________3 Kaula ķīmiskais sastāvs: _____________________________________________________________________3 Kaulos sastopamo šūnu veidi _________________________________________________________________3 Attīstība onto un filoģenēzē __________________________________________________________________3 Kaulu formas______________________________________________________________________________4 Kauliem raksturīgie audi _____________________________________________________________________4 Kaulu savienojumu veidi_____________________________________________________________________6 Nepārtrauktie kaulu savienojumi_____________________________________________________________6 Pārtrauktie kaulu savienojumi_______________________________________________________________7 Locītavas uzbūve_______________________________________________________________________7 Locītavu veidi _________________________________________________________________________8 Skeleta joslas _______________________________________________________________________9 Ass skelets_______________________________________________________________________________10 Mugurkauls ____________________________________________________________________________10 Forma, tās nozīme _____________________________________________________________________10 Mugurkaula nodalījumi _________________________________________________________________10 Skriemeļa) uzbūve_____________________________________________________________________10 Dažādu joslu skriemeļu uzbūve___________________________________________________________11 Kakla skriemeļu uzbūves īpatnības ______________________________________________________11 Krūšu skriemeļa uzbūves īpatnības ______________________________________________________11 Jostas skriemeļa īpatnības _____________________________________________________________12 Krustu kauls _________________________________________________________________________12 Astes kauls __________________________________________________________________________12 Krūšu kurvis ___________________________________________________________________________12 Funkcijas: ___________________________________________________________________________13 Veidojošie kauli ______________________________________________________________________13 Krūšu kauls ________________________________________________________________________13 Ribas _____________________________________________________________________________14 Augšējo ekstremitāšu skelets ________________________________________________________________14 Plecu joslas kauli________________________________________________________________________14 Lāpstiņa_____________________________________________________________________________14 Atslēgas kauls ________________________________________________________________________15 Brīvā ekstremitāte _______________________________________________________________________16 Augšdelma kauls ______________________________________________________________________16 Apakšdelma kauli _____________________________________________________________________16 Spieķa kauls _______________________________________________________________________16 Elkoņa kauls _______________________________________________________________________17 Plaukstas skelets ______________________________________________________________________17 Apakšējo ekstremitāšu skelets _______________________________________________________________18 Iegurņa josla)___________________________________________________________________________18 Iegurnis _____________________________________________________________________________18 Brīvā ekstremitāte _______________________________________________________________________20 Augšstilbs ___________________________________________________________________________20 Apakšstilba kauli______________________________________________________________________20 Pēdas skelets _________________________________________________________________________21 Galvaskausa skelets________________________________________________________________________22 Vispārīgas ziņas par galvaskausu ___________________________________________________________22 Smadzeņu daļas kauli ____________________________________________________________________23 Pieres kauls __________________________________________________________________________23 Paura kauls __________________________________________________________________________24 Pakauša kauls ________________________________________________________________________24 Pamata jeb spārna kauls ________________________________________________________________26 Sietiņkauls___________________________________________________________________________26 Deniņkauls __________________________________________________________________________27 Sejas daļas kauli ________________________________________________________________________28 Deguna kauls_________________________________________________________________________28 Asaru kauls __________________________________________________________________________28 Apakšējā deguna gliemežnīca ____________________________________________________________28Vaiga kauls __________________________________________________________________________29 Lemesis _____________________________________________________________________________29 Augšžoklis___________________________________________________________________________29 Aukslēju kauls _______________________________________________________________________30 Apakšžokļa kauls _____________________________________________________________________30 Mēles kauls _________________________________________________________________________30 Izmantotā literatūra ________________________________________________________________31
S
KELETS UN KAULU SAVIENOJUMU VEIDI
VISPĀRĪGAS ZIŅAS PAR SKELETU
Osteoloģija- (gr.osteon -kauls) mācība par kauliem
Funkcijas:
1. Balsta Raksturīga pirmo reizi mugurkaulniekiem: zivīm, abiniekiem, rāpuļiem, putniem un zīdītājiem.
2. Kustību Kustību aparāta pasīvo daļu veido kauli, bet aktīvo- muskuļi. 3. Aizsarg Veido dobumus, kuros novietojas dzīvībai svarīgi orgāni
4. Asinsrades Kaula elements- sarkanās kaula smadzenes, kuras ražo visas asins šūnas. 5.
6. DepoOrganisma vielmaiņas
Uzkrāj 50% minerālvielu.
Kaula sastāvā ietilpstošās vielas, piem., Ca, P, citronskābe u.c. nepieciešamības gadījumā viegli iesaistās šajā procesā.
Kaulu skaits:
~ 206 kauli, no tiem 170- pāra un 36- nepāra.
Kaula ķīmiskais sastāvs:
H2O - 50%
Olbaltumvielas - 12,45%
Sāļi- 21,85%, no kuriem Ca3(PO4 )2- 60%, CaCO3- 5,9%, MgSO4- 1,4%
Tauki- 14,7%
Citi savienojumi - aptuveni 1%
Kaulos sastopamo šūnu veidi
1.osteoblasti - (gr.blastos - dīglis aizmetnis) - daudzstūrainas vai ovālas formas kodolainas šūnas, kurās sintezējas galvenie kaula organiskie komponenti : olbaltumviela kolagēns un polisaharīdi.
2.osteocīti - šūnas, kas veidojas no osteoblastiem, tiem "iemūrējoties" pašu radītajā kaulaudu starpšūnu vielā un zaudējot funkcionālo aktivitāti.
3.osteoklasti - (gr. klao - sadalīt, noārdīt ) - ļoti lielas daudzkodolainas šūnas, kuras piedalās starpšūnu vielas noārdīšanas procesā. Kaula šūnu kvantitatīvā attiecība kaulaudos atkarīga no indivīda vecuma un no paša kaula un visa organisma funkcionālā stāvokļa.
Attīstība onto un filoģenēzē
Ontoģenēze- (gr.on, ontos - esošais) organisma individuālā attīstība, kas aptver visas pārmaiņas, kas ar organismu notiek no tā rašanās līdz nāvei.
To veido 2 periodi:
1. utrobais (mātes organismā) 2. postnatālais (pēc piedzimšanas)
Filoģenēze- ( gr. - phylon- ģints, suga) sugas attīstība no zemākiem senčiem, jeb sugas vēsturiskā attīstība Bioloģijā ir likums, ka ontoģenēze, un it sevišķi tās utrobais periods, ļoti īsā laikā atkārto filoģenēzes gaitu. Embrijam skelets attīstās 3 stadijās:
1. Saistaudu skelets jeb desmostadija skeletu pārstāv kaut kas hordai līdzīgs pastāv no 2. līdz 4.nedēļai 2. Skrimšļa skelets jeb hondriostadija saistaudus nomaina hialīnais skrimslis No 4.līdz 7.nedēļai (11.nedēļai) 3. Kaula skelets jeb osteostadija No atsevišķiem punktiem sākas skeleta
pārkaulošanās Sākot no 3 mēnešu vecuma visuutrobo laiku un pēc dzimšanas Šīs attīstības stadijas iziet gandrīz visi kauli, izņemot atslēgas kaulu un dažus galvaskausa kaulus, kuru attīstībā nav skrimšļa skeleta stadijas.
Cilvēkam visu mūžu skeletā saglabājas iezīmes no pirmās un otrās attīstības stadijas:
1. Mugurkaulā starpskriemeļu skrimšļa diskos iekšpusē ir recekļains kodoliņš, kā palieka no pirmējās hordas, 2. “Avotiņi”- 1.dzīvības gadā saglabājas galvaskausa smadzeņu daļā,
3. Relatīvi daudz starpskriemeļu skrimšļu diskos, 4. Ribu gali no skrimšļa,
6. Auss gliemežnīca. 7. Balsenes skrimšļi.
Kaulu formas
1. Garie kauli - ossa longa Kalpo kā sviras, izdarot kustības. Tie ir līdzīgi galos paplašinātam cilindriskam stienim, kura vidū ir garens slēgts smadzeņu dobums (cavum medullare). Visi garie kauli ir cauruļveida . Jaundzimušajam kaulu dobumus pilda sarkanās kaula smadzenes (medulla ossium rubra), bet augot, tās nomaina dzeltenās kaula smadzenes (medulla ossium flava). Paresninātie gali no kaula ķermeņa jeb diafīzes (diaphysis), augšanas periodā ir atdalīti ar skrimšļa plātnītēm. Paresninātos kaula galus sauc par epifīzēm (epiphysis) un tos klāj gluds stiklveida jeb hialīnais skrimslis.
2. Īsie kauli- ossa brevia 8 īsie kauli atrodas plaukstas un 7 pēdas pamatā. Tiem piemīt liela mehāniskā izturība .
3. Plakanie kauli- ossa plana Veic galvenokārt aizsargfunkciju. Tie veido vairāk vai mazāk noslēgtus kaula dobumus, piem., galvaskausu, krūšu kurvi. Pie šiem kauliem pieder ribas, krūšu kauls, iegurņa kauli, lāpstiņas, daļa galvaskausa kauli. To paveids- pneimatiskie kauli (ossa pneumatica), satur gaisa dobumus. Tiem pieder 4 kauli- augšžoklis ar Haimora dobumu, pieres kauls, galvas pamata jeb spārnu kauls, daļēji arī deniņu kauls. Visi šie dobumi atveras iekšējā deguna dobumā.
4. Jauktie kauli- ossa mixta To galvenā funkcija ir mehāniskā izturība un tiem pieder, piemēram, mugurkaula skriemeļi.
Katram kaulam ir sava funkcionālā nozīme cilvēka ķermenī, tāpēc to iekšējā uzbūve ir atšķirīga.
Kauliem raksturīgie audi
Katru kaulu var uzskatīt par orgānu , jo to veido dažādi audi:
1. Kaulaudi Pieder pie saistaudu grupas, kurai raksturīgas tālu stāvošas šūnas , starp kurām ir bezšūnu struktūras starpviela, kurā izgulsnējas minerālsāļi. Kaulaudi iedalās:
a) blīvajos jeb kompaktajos (substantia compacta) - atrodas garo kaulu ķermenī un kā ārējais slānis pārējām kaulu formām,
b) porainajos jeb sūkļveida (substantia spongiosa) - atrodas garo kaulu galos un citiem kauliem, dziļākajās struktūrās. Lūzumi visbiežāk notiek kaula ķirurģiskajā kakliņā- vietā, kur blīvā viela pāriet porainajā.
Kā vienu, tā otru veido plākšņainie kaulu audi. Blīvajā kaulu vielā šīs plāksnītes, grupējoties noteiktā kārtībā, cieši piegulst viena otrai. Piemēram, garo kaulu ķermeņos blīvās kaula vielas pamatā ir koncentrisku plātnīšu sistēma jeb osteoni (Haversa sistēma). Katrā osteonā kaulu plāksnītes ir koncentrisku cilindru veidā, kas atrodas pa 5 -20 viens otrā. Katras cilindriskās plāksnītes biezums ir 3-7 mikroni. Osteonu centrā atrodas kanāli, pa kuriem iet asinsvadu kapilāri. Starp cilindriskajiem osteoniem atrodas telpa, ko aizpilda tā sauktās papildu plāksnīšu sistēmas. Bez tam cauruļveida kaulu ārējo un iekšējo virsmu klāj kopējās plāksnīšu sistēmas. Augšminētais plāksnīšu novietojums piešķir kaulam ļoti lielu mehānisko izturību. Porainajā kaulu vielā kaulu plāksnītes grupējas dažādas formas un dažādos virzienos ejošu "siju" veidā, kas, savā starpā krustojoties un savijoties, veido poraino kaulu vielu.
2. Kaula plēve -periosteum pārklāj visus kaulus, izņemot locītavas, un tai piemīt 2 funkcijas:
a) aizsargfunkcija - kaula plēves ārējam (fibrozam) slānim, ko veido šķiedrainie saistaudi; b) augšanas funkcija - kaula plēves iekšējā (osteogēnajā jeb kambija) slānī atrodas osteoblasti,
kuriem daloties kauls aug biezumā un resnumā vai saaug, reģenerējas lūzuma gadījumā. Kaula plēvē ir liels skaits barotājatveru (foramina nutritia), caur kurām kaulā nonāk un iziet asinsvadi, limfvadi un nervi.
3. Nervi un
asinsvadi Kaulos nodrošina inervāciju (jutību) un strauju vielu maiņu 4. Skrimslis Klāj visas locītavu virsmas, samazinot berzi kustību laikā 5. Sarkanās
kaula smadzenes
Atrodas tikai tur, kur ir porainā kaulviela un nodrošina visu asins šūnu veidošanos. Jaunpiedzimušam bērnam kaulos atrodas vienīgi sarkanās kaulu smadzenes. Tās veido retikulārie audi, kuru šūnām nobriestot, veidojas eritrocīti, trombocīti un graudainie leikocīti. Bērnam augot, sarkanās kaulu smadzenes daļēji nomainās ar dzeltenajām. Dzeltenās kaulu smadzenes veido irdenie saistaudi ar taukšūnām.
1. att. Kaulu formas / pēc Robert Carola, 1992 /
Kaulu savienojumu veidi
Zemākajiem mugurkaulniekiem pārsvarā ir nekustīgi un mazkustīgi kaulu savienojumi, bet augstākajiem mugurkaulniekiem un cilvēkam- kustīgi. Cilvēka dīglim attīstoties, sākumā tā skeletā pārsvarā ir nekustīgi kaulu savienojumi, no kuriem vēlāk attīstās kustīgas locītavas. Pieaugucilvēka skeletā ir sastopamas arī pārejas formas no nekustīgiem uz kustīgiem kaulu savienojumiem. Tās ir puslocītavas jeb hemiartrozes. Tie ir skrimšļa savienojumi, tikai ar nelielu spraugveida dobumu vidū. Šādas puslocītavas piemērs ir kaunuma saaugums starp diviem iegurņa kauliem - tā saucamā kaunuma kaulu simfīze (symphysis).
Nepārtrauktie kaulu savienojumi
Synartrosis Ar kaulu Synostrosis Ar skrimsli Synchondrosis Ar saistaudiem syndesmosis Ķīļveida savienojumi - Krusta kauls - Galvaskausā starp spārna un pakauša kaulu
- Mugurkaula skriemeļi Viens no kauliem it kā
iesists otrā - zobs žokļa kaulā
Membrānas membrana Saites ligamenta Šuves sutura
- Saista kaulus gareniskās ass virzienā. - apakšdelma un apakšstilba kauli
Zobveida Gludā Zvīņveida
- paura kauli - galvaskausa sejas daļā - starp deniņu un paura kauliem
Pārtrauktie kaulu savienojumi (diarthrosis)
Locītavās iespējami šādi kustību veidi 1/ saliekšana jeb fleksija, 2/ atliekšana jeb ekstensija, 3/ pievilkšana jeb addukcija, 4/ atvilkšana jeb abdukcija, 5/ griešana, t.i. kustība apkārt asij jeb rotācija. Visi šie kustību veidi var kombinēties arī vienā locītavā. Locītavu, ko veido divi kauli, sauc par vienkāršu, bet, ja savienojumā piedalās trīs un vairāk kaulu, locītavu sauc par saliktu. Izšķir arī kombinētas locītavas, kad divas vai trīs anatomiski patstāvīgas
locītavas, kas novietojas dažādās vietās, var darboties tikai vienlaicīgi, izpildot vienu kopēju funkciju. Piem., apakšžokļa labā un kreisā locītava, apakšdelma augšējā un apakšējā locītava. Katrā ekstremitātē ir 25 locītavas.
Locītavas uzbūve
Locītavās raksturīgie pamatelementi
:
1) Divas vai vairākas pēc formas atbilstošas kaulu virsmas. Virsmu forma ir galvenais faktors, kas nosaka kustību iespējas locītavā;
2) Šīs kaulu virsmas obligāti klāj stiklveida jeb hialīnais skrimslis, kas nodrošinās amortizāciju un samazinās berzi. Dažām locītavām, piem., krūšu un atslēgas kaulu locītavām, ir nevis hialīnie, bet saistaudu skrimšļi. Nervu un asinsvadu locītavas skrimslī nav.
3) Savienojumu no ārpuses apņem locītavas somiņa jeb kapsula (capsula articularis), kurai ir divi slāņi:
a) ārējais slānis sastāv no kolagēnām un elastīgām saistaudu šķiedrām, kas cieši ieaudušās abu epifīžu kaula plēvē. Abu kaulu kaula plēve turpinās kapsulas sastāvā un pāriet no viena kaula uz otru. Tam, galvenokārt ir aizsargfunkcija un tas arī fiksē locītavu.
b) iekšējais slānis – sinoviālais. Maigs slānītis ar bagātu asinsapgādi. Tajā atrodas sīki dziedzerīši, kas izdala viskozu šķidrumu – sinoviju (synovia). Pateicoties sinovijam, artikulējošās kaulu virsmas viegli un brīvi slīd kustību laikā locītavā. Sinoviālais šķidrums satur šūnas, kas nolobījušās no sinoviālās kārtiņas un locītavas skrimšļa, tauku pilienus, olbaltumu, gļotas, sāļus. Šī slāņa mehānisku traumu vai iekaisuma gadījumā, tas var veidot palielinātu šķidruma daudzumu, kas kairinās locītavas somiņas mehanoreceptorus un izsauks sāpes (piem., ”ūdens” ceļgalā) Sinoviālai kārtiņai ir vairāk vai mazāk izteiktas krokas (plicea
sinovialis), kas atļauj locītavas somiņas iestiepšanu locītavas kustības laikā. Tās dažreiz satur arī taukaudus,
veidojot taukaudu krokas (plicea adiposae). Maisveidīgi izspīlējumi veidojas arī locītavas somiņas ārpusē -zem muskuļu cīpslām. Tos sauc par locītavas kabatām (bursae sinovialis) un tās satur sinoviju, kas "ieeļļo" muskuļu cīpslas un samazina berzi kustību laikā
4) Locītavas dobums (cavum articulare), kas veidojies, izšķīstot un uzsūcoties dīgļa skrimslim, ir hermētiski noslēgts un pilnīgi nesatur gaisu. Tā kā tam nav nekāda savienojuma ar apkārtējo gaisu, locītavas somiņas dobumā spiediens ir vienmēr zemāks par atmosfēras spiedienu. Locītavas somiņu iestiepjot, negatīvais spiediens locītavā vēl vairāk palielinās un pretojas iestiepšanai. Tādēļ mitrās locītavas virsmas cieši piekļaujas viena otrai. Nostiprinošs faktors ir atmosfēras gaisa spiediens, kas no visām pusēm darbojas uz locītavas somiņu. Cilvēks jūt atmosfēras spiediena izmaiņas, it sevišķi, ja locītavām ir patoloģiskas novirzes (poliatrīts). Dažu locītavu dobumos ir sevišķas šķiedrainā saistaudu skrimšļa plātnītes jeb diski. Šie diski novietojas starp artikulējošām kaulu virsmām un ar savām malām saaug ar locītavas somiņu. Disks pārdala locītavas dobumu divās daļās un rada apstākļus lielākai locītavu virsmu atbilstībai un lielākai kustību dažādībai kā arī amortizē triecienus. No skrimšļa veidoti locītavā var būt arī meniski un gredzeni. Dažreiz locītavai no ārpuses piegulst nelieli sezamveidīgi (sezama sēklai līdzīgi) kauliņi. Tiem nav kaula plēves. Svarīgākie sezamveidīgie kauli ir ceļgala kauliņš (patella) un zirņveida kauliņš (os pisiforme) plaukstas pamatā. Šie kauli, veidodami papildus vietu muskuļu cīpslu atbalstam, palielina leņķi, zem kura cīpsla piestiprinās otram locītavu veidojošam kaulam. Līdz ar to muskulis kontrahējas ar lielāku spēku. Bez tam šādi kauliņi aizsargā locītavu no mehāniskām traumām. 5) Locītavas saites (ligamenta) – locītavas somiņas ārpusē atrodas izturīgas un elastīgas saistaudu saites, kas saaugot
ar locītavas somiņu, to nostiprina. Lielākajās locītavās (ceļgala un gūžas locītavā) veidojas arī locītavas iekšējā saite, kas savieno abus kaulus.
Pārtrauktie kaulu savienojumi
Locītavas articulatio
Vienasu Divasu Daudzasu
- Plakanā
Starp pēdas un plaukstas kauliem
- Cilingriskā
Starp 1. un 2. kakla skriemeli, starp spieķa un elkoņa kauliem
- Blokveida
Starp falangām, elkoņa un ceļa locītavas
- Elipsveida
Starp pakauša kaulu un 1. skriemeli
- Seglveida
Starp plaukstas pamata un pirmo delnas kaulu
- Lodveida - pleca locītava - Riekstveida - gūžas locītava
Locītavu veidi
Viens no svarīgākajiem faktoriem, kas nosaka kustību iespējas locītavā, ir artikulējošo kaulu virsmu forma. Pēc kustību iespējām visas locītavas iedala: 1/ vienasu, 2/ divasu un
3/ daudzasu locītavās.
Vienasu locītavas- visvienkāršākās un kustības te iespējamas tikai pa vienu asi. Ir trīs vienasu locītavu veidi: 5. att. Locītavas uzbūve
/
pēc Robert Carola 1992 /A/ blokveida locītava, kurai kustību ass ir perpendikulāra darbojošamies kauliem. Vienai no locītavu virsmām centrā ir rieviņa, bet otrai virsmai ir šķautnes formas pacēlums, kas ieiet rievā. Šādai locītavai tipiska ir saliekšanas un iztaisnošanas kustība;
B/ cilindriskā locītava, kurai kustību ass ir paralēli darbojošamies kauliem. Šādā locītavā viena kaula cilindriska galviņa rotē ap otra kaula atbilstošas formas iegriezumu;
C/ plakanā locītava, kurā artikulē divas gandrīz plakanas locītavu virsmas, starp kurām iespējama tikai neliela slīdēšana.
Divasu locītavas- tajās kustības notiek ap divām savstarpēji perpendikulārām asīm divās plaknēs.
A/ elipsveida locītava, tajā artikulējošās virsmas pēc formas atgādina elipsi. Vienam kaulam artikulējošā virsma ir izliekta, otram ieliekta.
B/ sedlveida locītava, kurā abas kaulu virsmas atgādina sedlus, kas ielikti viens otrā. Arī te iespējamas kustības ap divām savstarpēji perpendikulārām asīm.
Daudzasu locītavas- tajās kustības iespējamas ap daudzām asīm
A/ lodveida locītava - vienai artikulējošai virsmai ir lodes forma, kurai atbilst kaula iedobums. Šāda locītava ir ar neierobežotu kustību asu skaitu, tā ir viskustīgākā locītava.
B/ riekstveida locītava - pēc uzbūves ir līdzīga lodveida locītavai, bet ir ļoti dziļa locītavas bedrīte, kas ietver vairāk par pusi no locītavas galviņas un nedaudz ierobežo kustības.
SKELETA JOSLAS:
(gr. skeleton - izžuvis)Skelets ir kaulu, skrimšļu un kaulus savienojošo saišu kopums.
• Ass skelets – mugurkauls un krūšu kurvis .
• Augšējo ekstremitāšu skelets – A/ plecu josla – lāpstiņa (2), atslēgas kauls (2); B/ brīvās ekstremitātes skelets- augšdelma kauls (1)
- apakšdelma kauli (2) - plaukstas kauli (27)
• Apakšējo ekstremitāšu skelets – A/ iegurņa josla – piektais jostas skriemelis un iegurnis; B/ brīvās ekstremitātes skelets – augšstilba kauls (1)
- apakšstilba kauli (2) - pēdas kauli (26)
• Galvas skelets (23 kauli)
Ass skelets
Mugurkauls (columna vertebralis)
Forma, tās nozīme
Pieaugušajiem mugurkaulam ir burta S forma, tam izšķir:
- divus izliekumus uz priekšu – lordosis (gr.lordos - saliekts uz priekšu) 1/ kakla rajonā– veidojas, mācoties turēt galvu; 2/ jostas rajonā, kas veidojas iemācoties stāvēt kājās;
- divus liekumus atpakaļ – kyphosis (gr.kyfos - kuprainis) 1/ krūšu rajonā, kas veidojas mācoties sēdēt; 2/ krusta rajonā– vienīgais, kas veidojas jau embrionālās attīstības laikā;
- dzīves laikā var veidoties patoloģisks liekums uz sāniem scoliosis (gr.skolios - saliekts). Nozīme: 1. Pēdas velve + mugurkaula forma ir galvenie amortizātori galvai kustību laikā;
2. Liekumi atpakaļ palielina krūšu kurvja un iegurņa tilpumu.
Mugurkaula nodalījumi
Mugurkaulu veido 33-34 skriemeļi, no kuriem 24 ir kustīgi savienoti; 9-10 ir modificēti, saaugot krusta un astes kaulam.
Kakla daļa (7) Krūšu daļa (12) Jostas daļa (5)
Krustu daļa, kas saaugot veido krustu kaulu os sacrum(5)
Astes daļa, reducēti skriemeļi, kuriem saaugot veidojas astes kauls os
coccygis. (4-5) -Pars cervicalis Pars thoracalis Pars lumbalis Pars sacralis Pars coccygea
Skriemeļa (vertebra) uzbūve
Skriemelim izšķir: 1. Ķermenis – corpus
Masīvs, tam pienāk barotājasinsvadi. 2. Loks – arcus
3. Atvere – foramen
Summējoties visām atverēm izveidojas mugurkaula kanāls, kurā novietojas muguras smadzenes. 4. Izaugumi – processus (7):
a) smailais izaugums – pr. spinosus (1); Vērsts atpakaļ, pie tā piestiprinās muskuļi; b) sānu jeb šķērsizaugums – pr. transversus (2);
funkcija: muskuļu un saišu piestiprināšanās vieta, krūšu rajonā pret tiem atbalstās ribas paugurs; c) locītavu izaugumi augšējie (2) pr. articularis superior
locītavu izaugumi apakšējie (2) pr. articularis inferior
Artikulējot blakus skriemeļu izaugumiem izveidojas plakanas mazkustīgas locītavas, kurās iespējama neliela slīdēšana.
Dažādu joslu skriemeļu uzbūve
Kakla skriemeļu uzbūves īpatnības
1. Mazs ķermenis, jo svars, kas tiem jātur vēl nav liels.
2. Smailais izaugums šķelts vai ļoti garš, kā pielāgojums sīkajai un skaitā lielajai kakla muskulatūrai.
3. Saplūdis sānu izaugums ar ribas rudimentu. Cauri šai atverei iet mugurkaula artērija, kas pa lielo pakauša atveri ienāk galvaskausā.
4. Pirmais kakla skriemelis – atlants atlas balsta galvaskausu. Tam nav ķermeņa, bet ir:
a) priekšējais loks arcus anterior un tā iekšienē ir artikulācijas virsma ar otra skriemeļa zobu; a) aizmugurējais loks – arcus posterior – tas ir lielāks un beidzas ar smailā izauguma rudimentu;
b) sānu daļa (2) – massa lateralis – ir uzbiezinātas un uz tām ir elipsveida locītavu virsmas – augšējās izteiktākas, artikulācijai ar pakauša kaulu, apakšējās gandrīz plakanas, artikulācijai ar otro skriemeli. 5. Otrais skriemelis jeb ass skriemelis Axis, Epistropheus. Tā tipiska pazīme ir uz augšu vērsts zobs – dens, kas pēc
izcelsmes ir pirmā skriemeļa ķermenis, jo jaunpiedzimušajam starp to un skriemeli ir skrimslis.
Atlants stabili atrodas uz epistrofeja zobveida izauguma kā uz vārpstas un griežas tam apkārt reizē ar galvaskausu.
Krūšu skriemeļa uzbūves īpatnības
1. Tiem ir vairākas locītavvirsmas, kas atrodas uz ķermeņa sānu virsmām un uz skriemeļu šķērsizaugumiem un paredzētas savienojumam ar ribām. Starp divu blakusesošu skriemeļu ķermeņiem izveidojas pilna locītavbedre, kur ieiet ribas galva.
2. Smailie izaugumi gari, no sāniem saplacināti , pie pamatnes trijstūrveidīgi, vērsti slīpi uz leju. 8. att. Skriemeļa uzbūve
/
Pēc Robert Carola 1992 /Jostas skriemeļa īpatnības
1. Masīvs ķermenis, kas vecākiem cilvēkiem atsevišķos gadījumos deformējas, veidojot “radziņus”. 2. Atvere pēc formas gandrīz trijstūra.
3. Locītavu izaugumi iet gandrīz sagitālā plaknē (perpendikulāri pierei) .
4.Sānu izaugumi ir gari, atgādina plātnītes. Tos uzskata par neattīstītām vēdera ribām, kas saaugušas ar skriemeļiem. 5.Smailais izaugums samērā īss, saspiests no sāniem un atiet gandrīz horizontāli uz mugurpusi.
Krustu kauls (os sacrum)
Krustu skriemeļi pēc 15-16 g. sāk saaugt, starpskriemeļu diski pārkaulojas. Arī saites un izaugumi. 25 gadu vecumā ir izveidojies viens kauls.
Trijstūra formas, nepāra kauls, kuram izšķir pamatu (basis) un virsotni (apex), kam pievienojas astes kauls. Pamata rajonā ir plakanas locītavu virsmas ar piekto jostas skriemeli. Krustu kaula sānu daļās atrodas ausveida virsmas (facies
auricularis), ar kurām krustu kauls artikulē ar iegurņa kauliem.
Kaulam divas virsmas:
a) iekšējā (facies pelvina) – ieliekta, tā ir gluda un veido iegurņa mugurējo sienu;
b) ārējā (facies dorsalis) – izliekta, ar 5 šķautnēm – centrālo, kas veidojusies no smailiem izaugumiem, un abās pusēs pa divām šķautnēm, kuras veidojušās no locītavizaugumiem (tuvākā centram) un šķērsizaugumiem (tālākā). Krusta kaulam ir četri pāri atveru (foramina sacralia), pa kurām iznāk muguras smadzeņu nervu šķiedras “zirga aste”, kas pēc tam saplūst un izveido sēdes nervu.
Krustu kaulā atrodas krustu kaula kanāls (canalis sacralis), kas uz augšu turpinās mugurkaula kanālā, bet lejas daļā beidzas ar krustu kaula kanāla atveri (hiantus sacralis).
Krustu kaula uzbūvē novērojamas dzimumu atšķirības. Sievietei tas ir platāks, īsāks un mazāk izliekts nekā vīrietim.
Astes kauls ( os coccygis, gr. coccyx – dzeguze)
Sastāv no 4-5 rudimentāriem skriemeļu ķermenīšiem, kas saauguši kopā vienā kaulā. Kaudālā virzienā tas pēc masas samazinās. Sievietēm astes kauls ir platāks un mazāk izliekts nekā vīriešiem.
Krūšu kurvis (Thorax)
To veido:
a) 12 krūšu skriemeļi; b) 12 ±1 pāri ribu; c) krūšu kauls.
Krūšu kurvī ir: plaušas, sirds, barības vads, traheja, lielie asinsvadi, nervi.
Forma: olveida (koniska), saplacināts muguras-vēdera virzienā. Jaunpiedzimušam bērnam krūšu
kurvis ir platāks lejasdaļā, bet šaurāks augšdaļā. Ribu skrimšļi slīpi pievienojas ribu priekšējiem galiem, tādēļ tam ir piramidāla forma. Trešajā dzīvības gadā šie leņķi starp ribām un skrimšļiem izlīdzinās, veidojas loks, un krūšu kurvis kļūst konisks. Vecumā ribu priekšējie gali un arī krūšu kauls noslīgst zemāk.
Izmēri: vislielākais apkārtmērs ir 8. ribas līmenī un sasniedz vidēji 80-85 cm. Pieaugušam vīrietim normā šis apkārtmērs apmēram vienlīdzīgs auguma garuma pusei.
Krūšu kurvim ir divas atveres: 1/ augšējo (apertura superior) norobežo pirmais krūšu skriemelis, pirmais ribu pāris un krūšu kaula rokturis. Tā priekšējā mala atrodas zemāk par mugurējo. Augšējās atveres šķērsizmērs ir divas reizes garāks par tā priekšējo-mugurējo izmēru. Pa to iet barības vads, traheja, sākas asinsvadi un nervi; 2/ apakšējā (apertura inferior) ir neregulāras formas, to norobežo 12. krūšu skriemeļa ķermenis, 11. un 12. ribu pāra malas un krūšu kaula apakšējais gals. Abu ribu loku augšgali tuvojas viduslīnijai un izveido tā saucamo krūšu kaula apakšējo leņķi (angulus infrasternalis). Šis leņķis sievietēm un bērniem ir lielāks nekā vīriešiem. Apakšējo atveri hermētiski noslēdz diafragma. Tajā ir trīs atveres: a) barības vadam ar labo un kreiso klejotājnervu; b) aortai un krūšu limfvadam; c) apakšējai dobai vēnai. Bez tam starp diafragmas kājiņām ir spraugveida atveres, caur kurām iet nepāru (pa labi) un pusnepāru (pa kreisi) vēna, iekšu nervi, labā un kreisā simpatiskā robežvirkne.
Diafragma (diaphragma) jeb šķirtne – vienīgais šķērssvītrotais muskulis, kas iet šādā plaknē. Tās centrs ir cīpslains āboliņa lapiņas formā, un uz tā atbalstās sirds. No centra radiāli atiet muskuļi. Diafragmai kontrahējoties, kupols samazinās, palielinot krūšu kurvja iekšējo telpu. Diafragmas daļa, kas piekļaujas mugurkaulam, ir visizturīgākā un stiprākā. Pie paša mugurkaula tā veido trīs pārus kājiņu, no kurām iekšējais pāris krustojas astoņnieka veidā. Vienlaicīgi saraujoties diafragmai un vēdera preses muskuļiem, palielinās vēdera dobuma iekšējais spiediens.
Funkcijas:
1. Aizsargā dzīvībai svarīgus orgānus;
2. Nodrošina ieelpas un izelpas mehānismu. Ieelpas mehānismā darbojas divu tipu muskuļi: a) starpribu muskuļiem kontrahējoties tiek pacelts krūšu kurvis – “krūšu elpošana”; b) notiek diafragmas iztaisnošana - “vēdera elpošana”. Abos gadījumos palielinās krūšu kurvja iekšējais tilpums. Krūšu kurvja sieniņai iet līdzi plaušu plēves
(pleura) ārējā lapiņa. Pleiras iekšējā lapiņa ir pieaugusi pie plaušas. Starp abām lapiņām ir pleiras dobums, kurā
nav gaisa. Ieelpā tajā pieaug negatīvais spiediens, un plaušas tiek izplestas. Rodas spiediena starpība starp alveolāro un atmosfēras gaisu, un tas tiek iesūkts plaušās. Izelpas mehānisms, pie seklas izelpas, ir pasīvs.
Veidojošie kauli Krūšu kauls (os sternum)
nepāra plakans, garumā izstiepts kauls, kas novietots gandrīz vertikāli krūšu kurvja priekšējā virsmā. Krūšu kaula augšējais gals ir ievērojami platāks un biezāks. To sauc par rokturi (manubrium). Vidējā daļa veido kaula ķermeni
(corpus), kas spēji sašaurinās uz leju zobenveida izaugumā (processus xiphoideus). Rokturis ar krūšu kaula ķermeni
veido platu leņķi. Visas trīs krūšu kaula daļas jauniem cilvēkiem savienotas ar skrimsli, bet vecākiem ar kaulu (saaug). Roktura augšējās malas centrā ir jūga ierobs (incisura jugularis), bet abpus tam, atrodas labā un kreisā atslēgas kaula ierobs (incisura clavicularis dexter et sinister). Roktura sānu malās atrodas ierobi, ar kuriem saaug 1. ribu skrimslis (incisurae costales). Kaula ķermeņa daļas sānos arī atrodas ieliektas ribu skrimšļu locītavu virsmas. Zobenveida izaugums pēc formas ir ļoti daudzveidīgs. Tas var atgādināt gan mēli, gan zobenu . Tas var būt paplašināts, izliekts, sadalīts, nereti tajā ir atvere. Pie tā piestiprinās ar vienu galu vēdera taisnais muskulis.
Ribas (costae)
Ir vairāku tipu ribas. Septiņi pirmie pāri ar skrimšļa palīdzību tieši piestiprinās pie krūšu kaula. Tās sauc par īstajām ribām (costae verae). Trīs nākamie ar skrimsli piestiprinās augstāk stāvošai ribai un tikai tad krūšu kaulam. Pēdējiem diviem ribu pāriem nav skrimšļa un tās stiprinās tikai pie mugurkaula skriemeļiem. Tādēļ tās sauc par brīvajām ribām. Apakšējie pieci ribu pāri veido neīstās ribas (costae spuriae).
Ribas pieder pie plakanajiem kauliem, bet tām ir izliekta forma. Tipiska riba ir šaura, gara kaula plātnīte, kas nedaudz sagriezta pa garenisko asi un izliekta puslokā.
Daļas: tuvāk mugurkaulam a) galviņa; b) kakliņš; c) paugurs (atrodas locītavas virsma ar skriemeļa sānu izaugumu); d) korpuss.
Divas virsmas: 1) ārējā; 2) iekšējā – apakšā rieva asinsvadiem. Divas malas: 1) augšējā – noapaļota; 2) apakšējā – nedaudz noasināta. Ar krūšu kaulu savieno mazkustīgas, bet īstas locītavas!
Augšējo ekstremitāšu ( extremitas superior) skelets
Divas daļas: 1) plecu josla – lāpstiņa, atslēgas kauls; 2) brīvā ekstremitāte.
Plecu joslas kauli
Lāpstiņa (scapula)
Pāra plakans, vietām ļoti plāns kauls, trijstūra formas, ar divām virsmām, trim stūriem un trim malām. Pieguļ krūšu kurvim no mugurpuses no 2. līdz 7. ribai.
Ārējā virsmā – augsta lāpstiņas šķautne (spina scapulae), kas pāriet plakanā pleca izaugumā (acromion), kas artikulē ar atslēgas kaula pleca paugura galu. Lāpstiņas šķautne sadala virsmu divās daļās: augšējā mazākajā
virsšķautnes bedrītē (fossa supraspinata) un apakšējā lielākajā zemšķautnes bedrītē (fossa infraspinata). No abu bedrīšu virsmām sākas tāda paša nosaukuma muskuļi.
Stūri - sānu stūris (angulus lateralis), augšējais stūris (angulus superior) un apakšējais stūris (angulus
inferior). Uz uzbiezinātā sānu stūra atrodas locītavas iedobums, kas artikulē ar augšdelma kaula galvu, veidojot pleca
locītavu.
Malas - augšējā (margo superior), mediālā (margo medialis) un sānu (margo lateralis). No augšējās malas virs sānu stūra, uz priekšu no pleca izauguma, paceļas vēl viens spēcīgs izaugums - knābjveida izaugums (processus
coracoideus), kas virzās uz priekšu un uz leju. Pie tā stiprinās saites un muskuļi, kas fiksē pleca locītavu.
Atslēgas kauls (clavicula)
Pāra cauruļveida, burta S formas kauls, kas novietojas horizontālā plaknē un piegulst krūšu kurvim no priekšpuses. Tā mediālais (pret krūšu kaulu vērstais) gals ir uzbiezināts un artikulē ar krūšu kaula rokturi. Šajā rajonā kaulam ir liekums uz priekšu. Laterālais (ārējais) gals ir saplacināts, artikulē ar lāpstiņas pleca izaugumu, šeit tam ir izliekums atpakaļ. Augšējā izliektā kaula virsma priekšpusē viegli sataustāma zem ādas, bet apakšējā virsma ir reljefaina, jo tur piestiprināti muskuļi un saites.
No atslēgas kaula garuma lielā mērā ir atkarīgs plecu platums, jo tas atvirza lāpstiņu uz aizmuguri.
Daudziem zīdītājiem, kuri priekšējās ekstremitātes lieto tikai kā atbalstu iešanai (suņi, kaķi u.c.), atslēgas kaula nemaz nav.
Turpretim putniem var redzēt vēl otru atslēgas kaulu pāri, kas radies sakarā ar priekšējo ekstremitāšu pārveidošanos spārnos.
.
15. att. Atslēgas kaula uzbūve / pēc Frederic Martini 1992 / 14. att. Lāpstiņas kaula uzbūve
/
Pēc Robert Carola 1992 /Brīvā ekstremitāte
To veido viens augšdelma kauls, 2 apakšdelma kauli un 27 plaukstas kauli.
Augšdelma kauls (humerus)
Tipisks stobrveida kauls ar divām epifīzēm, diafīzi, anatomisko un ķirurģisko kakliņu.
Augšējais, proksimālais gals ir paresnināts, veido augšdelma kaula galvu (caput humeri), ko no apakšas norobežo anatomiskais kakliņš (collum anatomicum). Kaula galva ir lodveidīga un veido locītavas virsmu, kas sastāda aptuveni vienu trešdaļu no lodes virsmas. Tā savienojas ar lāpstiņas locītavas bedri un veido pleca locītavu. Sānos pie locītavas galviņas atrodas lielais paugurs (tuberculum majus), bet priekšā - mazais paugurs (tuberculum minus). Starp pauguriem atrodas starprieva, kurā iegulst nervi un asinsvadi. Pie pauguriem piestiprinās muskuļi. Zem pauguriem atrodas ķirurģiskais kakliņš (collum chirurgicum), kur visbiežāk novērojami augšdelma kaula lūzumi.
Kaula ķermenis (corpus humeri) jeb diafīze augšējā daļā ir cilindrisks, bet apakšējā trīsstūrains.
Kaula apakšējais gals ir paplašināts un nedaudz saplacināts priekšas-muguras virzienā. Tā sānos atrodas divi locītavas virspauguri - ārējais (epicondylus lateralis), kurš ir mazāks un iekšējais (epicondylus medialis), kurš ir spēcīgāk attīstīts. Pie virspauguriem piestiprinās saites un muskuļi. Starp virspauguriem uz leju atrodas divas dažādas formas locītavas virsmas: iekšpusē - blokveidīga, savienojumam ar spieķa kaulu, sānos - lodveidīgi izliekta, savienojumam ar spieķa kaulu. Uz apakšējās epifīzes mugurējās virsmas ir dziļa elkoņa kaula bedrīte (fossa olecrani), kurā iegulst elkoņa paugurs, roku iztaisnojot. Priekšpusē virs locītavas virsmām ir divas bedrītes: uz sāniem - spieķa kaula bedre
(fossa radialis) spieķa kaula galviņai, bet mediāli - vainagveida bedrīte (fossa coronoidea) , kurā ieiet elkoņa kaula
vainagveida izaugums, roku saliecot.
Apakšdelma kauli
Spieķa kauls ( radius)
Atrodas pret īkšķi. Spieķa kaula proksimālā epifīzē ir cilindriska galviņa (caput radii), kuras augšējā virsmā ir iedobe, kas artikulē ar augšdelma kaula galviņu. Cilindra sānu virsma rotē ap iegriezumu elkoņa kaulā. Zem galviņas atrodas kakliņš (collum radii), bet zem tā, uz priekšējās virsmas, ir spieķa kaula nelīdzenums (tuberositas radii), pie kura piestiprinās augšdelma divgalvu muskuļa cīpsla.
Kaula ķermenis ir trijstūrveida. Tā asākā šķautne ir vērsta pret elkoņa kaulu. Spraugu starp abiem kauliem aizpilda kaulstarpas saistaudu plēve, kas tos nostiprina un palielina muskuļu piestiprināšanās laukumu.
Spieķa kaula distālā epifīze ir masīvāka, resnāka. Uz tās atrodas ieliekta trijstūraina locītavas virsma savienojumam ar plaukstas pamata pirmo kaulu rindu. Galviņas ārpusē ir īlenveida izaugums (processus styloideus radii), pie kura piestiprinās muskuļi un saites.
Elkoņa kauls (ulna)
Atrodas pret mazo pirkstiņu. Proksimālā epifīze ir masīva, pamatā veido elkoņa locītavu. Uz tās atrodas uz priekšu vērsts veltņa ierobs (incisura trochlearis), ko norobežo divi izaugumi: priekšējais - vainagveida izaugums (processus
coronoideus) un mugurējais - elkoņa paugurs (olecranon). Vainagveida izaugumam laterālā pusē piegulst spieķa
kaula cilindra locītavas virsma. Kaula ķermenis ir trijstūra formas.
Distālā epifīze maza, cilindriskas formas un ar plaukstas pamatu nesaskaras. Uz priekšpusi no tās atrodas īlenveida izaugums (processus styloideus ulnae).
Plaukstas skelets (ossa manus)
Trīs daļas:
1) plaukstas pamatu (carpus) veido divās rindās novietoti īsie kauli no kuriem pirmā rinda artikulē ar spieķa kaulu, bet otrā ar plaukstas kauliem. Pirmo rindu veido laivveida kauls (os scaploideum), mēness kauls (os lunatum), trīsstūrainais kauls (os triquetrum), zirņveida kauls (os pisiforme). Otro rindu veido trapeckauls (os trapezium), trapecveida kauls (os trapezoideum), galvenais kauls (os capitatum) un kāškauls (os hamatum). Plaukstas pamata kauli mugurpusē veido izliekumu, bet plaukstas pusē rievai līdzīgu ieliekumu - plaukstas rievu. Plaukstas pamata kaulu locītavas ir plakanas.
2) delna (metacarpus) sastāv no 5 stobrveida kauliem. Spraugas starp tiem aizpilda kaulstarpu muskuļi;pirksti (digiti) katrs sastāv no 3 nelieliem cauruļveida kauliem - falangām: pamata (phalanx proximalis), vidējās
(phalanx media) un naga (phalanx distalis), izņemot īkšķi, kas sastāv no pamata un naga falangas. Katrai falangai
ir pamatne, ķermenis un galviņa.
Apakšējo ekstremitāšu (extremitas inferior) skelets
Sastāv no 2 daļām: 1/ iegurņa joslas un 2/ apakšējās brīvās ekstremitātes.
Iegurņa josla (cingulum membri inferioris)
Veido jostas 5. skriemelis un iegurnis.
Iegurnis ( pelvis)
Vispārīgas ziņas
To veido: 1/ 2 iegurņa kauli - daļēji no aizmugures, sāniem un priekšas. Šos kaulus citi autori sauc par gūžas jeb bezvārda kauliem; 2/ krustu kauls - no aizmugures un 3/ astes kauls - no aizmugures.
Iegurnis ir nepārtraukts kaulu gredzens, kas, novietojies uz augšstilba kauliem, pārnes uz apakšējām ekstremitātēm visu ķermeņa svaru un vienlaicīgi aizsargā svarīgākos iekšējos orgānus. Tas kalpo arī kā muskuļu piestiprināšanās vieta un arī kā kanāls, pa kuru dzemdību laikā iet auglis.
Iegurņa dobums ir tieša vēdera dobuma turpinājums un iedalās divās daļās - augšējā platākā un priekšpusē pilnīgi atvērtā lielajā iegurnī (pelvis major) un tieši no apakšas tam pieguļošā mazākā un daudz šaurākā daļa - mazajā iegurnī
(pelvis minor). Robeža starp abām daļām mugurpusē ir 1. krustu skriemeļa savienojuma vieta ar 5. jostas skriemeli
jeb radze (promontorium), priekšpusē - kaunuma kaulu saauguma augšējā mala un abās pusēs - loka līnija (linea
arcuata). Robežu starp lielo un mazo iegurni sauc par ieeju mazajā iegurnī. Tai ir atšķirīga forma: vīriešiem
-sirdsveida, bet sievietēm - ieapaļa. Lielajā iegurnī novietojas zarnas, bet mazajā, tuvāk krustu kaulam, atrodas taisnā zarna, tuvāk kaunuma kaulam urīnpūslis (vīriešiem arī priekšdziedzeris). Sievietes organismā starp abiem novietojas dzemde ar piedēkļiem un maksti. Ja ķermenis atrodas vertikāli, iegurnis attiecībā pret horizontālo plakni ir noliekts uz priekšu un atrodas zem 45 grādi līdz 65 gr. Sievietēm nolieces leņķis ir lielāks nekā vīriešiem. Sievietes iegurnis ir zemāks un platāks, tā kauli gludāki un smalkāki, zarnu kaulu spārni krasāk izplesti uz sāniem, krustu kauls tālāk noliekts uz mugurpusi, mazā iegurņa ieejas un izejas izmēri ir lielāki nekā vīrieša iegurnim, kas ir augstāks un šaurāks.
Iegurņa kauls (os coxae)
Tas ir liels, plakans, neregulāras formas pāru kauls, kas veidojies saaugot trīs kauliem: 1/ zarnu kaulam (os
ilium), 2/ sēžas kaulam (os ischii) un 3/ kaunuma kaulam (os pubis).
Zarnu kauls ir pati lielākā iegurņa kaula daļa un veido tā augšējo daļu. Tā ķermenis veido 1/3 no locītavas dobuma (acetabulum), bet spārns ir plata, centrā plānāka, gar malām biezāka plātnīte.
Spārna biezo augšējo malu sauc par zarnu kaula šķautni (crista iliaca) un pie tās piestiprinās vēdera muskuļi. Spārna mugurējā daļā atrodas ausveida virsma (facies auricularis), kas artikulē ar krustu kaula ausveida virsmu. Aiz un virs šīs virsmas ir zarnu kaula nelīdzenums (tuberositas iliaca), pie kura piestiprinās stipras iegurņa saites. Spārna iekšējās virsmas apakšējā daļā atrodas loka līnija (linea arcuata), kas veido daļu no robežlīnijas starp lielo un mazo iegurni.
Sēžas kauls veido iegurņa kaula apakšējo daļu. Tā ķermenis piedalās locītavbedres veidošanā. Sašaurinoties, no kaula ķermeņa uz leju virzās tā augšējais zars (ramus ossis ischii supperior), kas zem šaura leņķa pāriet apakšējā zarā (ramus inferior). Abi zari no apakšas ierobežo iegurņa kaula atveri. Zaru savienojuma vietā ir nelīdzens uzbiezinājums - sēžas paugurs (tuber ischiadicus), pie kura piestiprinās augšstilba muskuļi un saites. Tas ir vāji piesegts ar muskuļiem un kalpo kā atbalsta punkts sēžot.
Kaunuma kauls veido iegurņa kaula priekšējo daļu. Tā ķermenis izveido atlikušo trešdaļu no locītavbedres, bet divi tā zari - augšējais un apakšējais (ramus superior et inferior ossis pubis) - norobežo no priekšas iegurņa kaula atveri. Uz tā augšējās virsmas atrodas zarnu kaula un kaunuma kaula izcilnis (eminentia ileopectinea) no kura pa kaunuma kaula augšējo zaru iet asa kaunuma kaula šķautne, kas ir loka līnijas turpinājums uz priekšu. 1-2 cm no viduslīnijas tas beidzas ar kaunuma kaula pauguru (tuberculum pubicum) pie kura piestiprinās vēdera taisnais muskulis. Tajā vietā, kur saiet abi kaunuma kaula zari, ir nelīdzena ovālas formas virsma, kas ar pretējās puses tāda paša nosaukuma virsmu, veido kaunuma kaulu saaugumu jeb simfīzi (symphysis ossium pubis). Tas ir skrimšļa saaugums ar nelielu dobumu un to uzskata par puslocītavu.
19. att. Iegurņa uzbūve / pēc Elaine N. Marieb 1994 /
Brīvā ekstremitāte
Augšstilbs (femur)
Tas ir visgarākais un lielākais cauruļveida kauls organismā. Kaula augšējā galā atrodas mediāli vērsta lodveida galva
(caput femoris), aiz kuras seko kakliņš (collum femoris), kas ar kaula ķermeni veido aptuveni 130o leņķi. Sievietēm
šis leņķis ir nedaudz šaurāks. Ja leņķis tuvojas taisnam leņķim, ortopēdisti to uzskata par patoloģisku parādību. Vietā, kur kakliņš atiet no kaula epifīzes, ir divi izciļņi - lielais un mazais grozītājs (trochanter major et minor). Lielais grozītājs vērsts uz sāniem un tā iekšējā virsmā atrodas lielā grozītāja bedrīte (fossa trochanterica). Mazais grozītājs atrodas zemāk par lielo, vērsts uz iekšpusi un mugurpusi.
Kaula ķermenim ir gandrīz regulāra cilindra forma un tas nedaudz izliekts uz priekšu. Uz tā mugurējās virsmas atrodas nelīdzena līnija (linea aspera), kurai izšķir mediālo un laterālo lūpu (labium mediale et labium laterale), pie kurām piestiprinās muskuļi.
Augšstilba kaula apakšējais gals ir masīvāks par augšējo un stipri paresnināts. Galviņas mugurpusē un uz sāniem atrodas divi locītavas pauguri jeb kondili - mediālais un laterālais (condylus medialis et lateralis), starp kuriem
atrodas locītavas pauguru starpbedrīte (fossa intercondylaris), kur piestiprinās krusteniskās saites. Locītavas virsma atrodas uz apakšējās un mugurējās šo pauguru virsmas. Mugurpusē tā veido divus izliekumus, bet priekšpusē locītavas
virsma ir rievas veidā un uz tās novietojas ceļa kauliņš (patella). Locītavas pauguru sānos ir virslocītavas pauguri jeb epikondili (epicondylus), kur piestiprinās saišu aparāts. Uz kaula mugurējās virsmas tā lejas daļā atrodas lēzena,
trīsstūraina paceles virsma (facies poplitea).
Apakšstilba kauli (crus)
Iekšpusē (mediāli) atrodas lielais apakšstilba (lielakauls) kauls, bet ārpusē (laterāli) mazais apakšstilba (lielakauls) kauls. Abi kauli kontaktējas ar paresninātajiem galiem un to ķermeņus nostiprina saistaudu plēve (membrana
interossea). Pie tās piestiprinās arī muskuļi.
Lielais apakšstilba kauls (tibia)
Tipisks cauruļveida kauls. Augšējais gals masīvāks, paplašināts, veido divus locītavas paugurus - mediālo un laterālo
(condylus medialis et condylus lateralis), uz kuriem atrodas ieliektas locītavas virsmas savienojumam ar augšstilba
kaula apakšējo galu. Starp locītavas pauguriem atrodas locītavpauguru starpizcilnis (eminentia intercondylaris), pie kura piestiprinās iekšējās krusteniskās locītavas saites (ligamenta cruciata genu). Uz laterālā locītavas paugura ārējās
virsmas atrodas mazā apakšstilba kaula locītavas virsma artikulācijai ar mazā apakšstilba kaula galviņu. Priekšpusē zem locītavu virsmām atrodas paugurs, kur piestiprinās augšstilba četrgalvu muskuļa (musculus quadriceps femoris)
cīpsla. Uz leju no paugura iet kaula priekšējā šķautne (crista tibiae), kuru vāji piesedz muskuļi. Kaula ķermenis izteikti trīsstūrains. Apakšējās galviņas centrā ir blokveida locītavas virsma savienojumam ar pēdas pamata veltņa
kaulu. Kaula galviņas iekšējais stūris noslīd pāri veltņa kaulam un veido iekšējo potīti (malleolus medialis).
Mazais apakšstilba kauls (fibula)
Tipisks cauruļveida kauls, tievāks, smalkāks par lielo apakšstilba kaulu. Tā augšējais gals paresninās, veidojot plati trīsstūrainu galviņu (caput fibulae), kas artikulē ar lielo apakšstilba kaulu. Kaula ķermenis trīsstūrains. Kaula apakšējais gals no sāniem saspiests, šauri trīsstūrains, noslīd veltņa kaulam no ārpuses, veidojot laterālo potīti (malleolus lateralis).
Pēdas skelets (ossa pedis)
Pēda zem taisna leņķa pievienojas apakšstilbam. Tai izšķir trīs daļas: !) pēdas pamatu (tarsus), ko veido 7 īsie kauli,
2) pleznu (metatarsus), ko veido 5 cilindriskie kauli,
3) pirksti (digiti), kurus katru veido 3 cilindriskie kauli (izņemot īkšķi, ko veido 2 kauli).
Pēdas pamata kauli novietoti trīs rindās Pirmo rindu veido veltņa kauls (talus), kura augšējā virsma ir izliekta un piedalās blokveida locītavas veidošanā, un zem tā novietotais papēža kauls (calcaneus). Tā mugurpusē atrodas paresninājums - papēža kaula paugurs (tuber calcanei), pie kura piestiprinās cīpslas. Otro rindu veido laivveida kauls
(os naviculare) un kubveida kauls (os cuboideum), bet trešo rindu trīs ķīļveida kauli - mediālais (os cuneiforme mediale), ķīļveida (os cuneiforme intermedium) un laterālais (os cuneiforme laterale). Visi pēdas pamatnes kauli
savienojas ar mazkustīgām locītavām.
Pleznas kauli nedaudz atšķiras pēc izmēriem. Pirmais pleznas kauls, kas atbilst īkšķim, ir stipri resnāks un īsāks, bet otrais garāks par pārējiem.
Katram pirkstam izšķir trīs kauliņus - falangas - pamata (phalanx proximalis), vidējo (phalanx media) un naga (phalanx distalis), kas ir vismazākā. Īkšķim ir tikai pamata un naga falanga.
Pēdas skelets veido garenvelvi un šķērsvelvi. Mugurpusē tā atbalstās uz papēžkaula, bet priekšpusē uz 1. un 5. pleznas kaula galviņām. Velve mediālajā pusē ir augstāk izliekta kā laterālajā.
Galvaskausa skelets (cranium)
Vispārīgas ziņas par galvaskausu
Galvaskausu veido 23 (8 pāra un 7 nepāra) kauli. Vairums savienoti nekustīgi ar šuvēm un saaugumiem ,piem., starp pamata un pakauša kaulu veidojas saaugums. Galvaskausā ir tikai viena pāru locītava starp deniņu kaulu un apakšžokli. Galvaskauss ir ļoti izturīgs, gandrīz noslēgts kaulu veidojums, ar nelielām atverēm un kanāliem asinsvadiem un nerviem. Galvaskausā atrodas galvas smadzenes, daži maņu orgāni (acis, ausis), kā arī gremošanas un elpošanas sistēmas sākuma daļas.
Galvaskausu nosacīti iedala divās daļās:
I daļa – smadzeņu daļa (neirocranium), ko veido 8 kauli (pieres, pakauša, spārnu, sietiņkauls, 2 paura, 2 deniņu kauli);
II daļa – sejas daļa (splanchnocranium), ko veido 15 kauli (apakšžoklis, mēleskauls, l lemesis un 6 pāru kauli: augšžokļa, vaiga, deguna, asaru, aukslēju kauls, apakšējā deguna gliemežnīca).
Smadzeņu daļa ir stipri lielāka par sejas daļu. Tās apakšējā daļa veido pamatni (basis crani), uz kuras novietojas galvas smadzenes, bet augšējā un sānu daļa veido galvaskausa velvi (fornix cranii). Kauli ir dažāda biezuma un tos veido trīs slāņi: 1) ārējais, kas ir samērā ciets un izturīgs, 2) vidējais, kas ir porains, ko sauc par diploju un 3) iekšējais cietais, bet samērā trauslais stiklveida slānis. Porainajā daļā ir venozie asinsvadi. Kaulu plānākajās vietās porainais slānis izzūd. Dažiem kauliem ārējo slāni no iekšējā atdala gaisa dobumi (sinusi). Kaulu iekšējā virsmā ir smadzeņu kroku un asinsvadu nospiedumi. No ārpuses kaulus pārklāj kaula plēve, bet iekšpusē tās funkcijas pilda cietais smadzeņu apvalks.
Labāk kā citās skeleta daļās redzamas: 1) vecuma atšķirības; 2) dzimuma atšķirības; 3) rasu atšķirības. Jaunpiedzimušam:
1) relatīvi liels neirocranium, jo a) sejas daļas kauliem nav dobumu; b) nav zobu; 2) kauli ir ļoti gludi, jo vāji attīstīta muskulatūra;
3) kauliem nav izteikti leņķi, vāji izteikti uzacu loki;
4) labi redzami pārkaulošanās sākuma centri, kā kaulu pauguri pieres, paura, pakauša kaulos;
5) “avotiņi” – vislielākie starp pieres un paura kauliem, starp paura un pakauša kauliem. Pāru “avotiņi” deniņu rajonā, starp pieres, paura, deniņu un pamata kauliem
Vecam cilvēkam:
1) saīsinās sejas daļa, notiek žokļu uzsūkšanās, izzūd alveolu bedrītes, žoklis paliek plāns; 2) augsta kaulu mineralizācija.
Dzimumatšķirības:
Vīriešiem galvaskausu raksturo reljefainākas virsmas, labāk izteikti uzacu loki un zoda paugurs. Rasu atšķirības:
1) vaiga loka attīstība mongoloīdiem;
2) attiecības starp sejas daļas garumu un platumu; 3) pakauša forma.
Smadzeņu daļas kauli
Pieres kauls (os frontale)
90% cilvēku tas ir nepāra kauls (bērnībā pāru). Smadzenes sedz daļēji no augšas, priekšas un apakšas. Pneimatisks – frontālais dobums uzacu loku vietā.
Daļas:
a) 2 nepāra – a) pieres zvīņa (squama) uz kuras redzami pieres pauguri, uzbiezināti un izvirzīti uz priekšu uzacu loki, vaiga izaugumi, kas virzās uz sāniem un leju;
b) deguna daļa, kurai vidū atrodas deguna smaile;
1 pāru - 2 acs dobuma daļas, kas veido dobumu augšējo daļu. Tajās ir asaru dziedzera bedre. Kaulam ir divas virsmas: ārējā un iekšējā.
Paura kauls (os parietale)
Pāra kauls, smadzenes sedz no augšas. Tam ir četras malas: priekšējā - pieres (margo frontalis), uz vidu vērstā - sagitālā (m. sagitalis), uz mugurpusi vērstā - pakauša (m. occipitalis), pret deniņiem vērstā - zvīņveida (m. squamosus); četri leņķi: priekšējais augšējais - pieres (angulus frontalis), priekšējais apakšējais - spārnakaula (a. sphenoidalis), aizmugurējais augšējais - pakauša (a. occipitalis), aizmugurējais apakšējais - aizauss (a. mastoideus) un divas virsmas: ārējā, uz kuras ir paura pauguri un lokveida deniņu līnijas un iekšējā virsma ar asinsvadu nospiedumiem.
Pakauša kauls (os occipitale)
Nepāra kauls, bez gaisa dobuma, klāj smadzenes no aizmugures un apakšas. Tam ir četras daļas, kas visas grupētas ap lielo pakauša kaula atveri (foramen magnum). Tā ir vislielākā atvere galvaskausā, pa kuru savienojas muguras smadzenes ar galvas smadzenēm un ieiet artērijas.
1. Zvīņas daļa (squama occipitalis) ar priekšējo un divām sānu malām. Krustveida pacēlums sadala zvīņas iekšējo
virsmu divās pāra bedrītēs. Lielākajās atbalstās lielo pusložu pakauša poli, bet mazākajās, kas atrodas tuvāk pakauša atverei, smadzenīšu puslodes. Uz ārējās virsmas atrodas pakauša ārējais paugurs
(protuberantia occipitalis externa), kas ir viegli sataustāms zem pakauša ādas. No paugura uz sāniem
atiet augstākā un augšējā pakauša līnija (linea nuchae suprema et superior) pie kurām stiprinās kakla muskuļi. Zemāk, paralēli augšējām pakauša līnijām iet apakšējā pakauša līnija (linea nuchae inferior). 2. Divas sānu daļas (partes laterales), kas novietojas uz sāniem no pakauša atveres. Uz to apakšējām virsmām
atrodas divas izliektas locītavas virsmas (condylus occipitalis) savienojumam ar kakla pirmo skriemeli. 3. Pamata daļa (pars basilaris) ir visbiezākā un atrodas horizontāli uz priekšu no pakauša lielās atveres. Pamatdaļa
saaug ar pamata kaulu un veido nogāzi (clivus) uz kuras guļ iegarenās smadzenes. Ārējās virsmas vidū atrodas rīkles pauguriņš (tuberculum pharyngeum).
27. att. Galvaskausa kauli (no apakšas) / pēc Frederic Martini 1992 / 26. att. Pakauša kauls / pēc P. Apinis 1998 /
26
Pamata jeb spārna kauls (os sphenoidale)
Nepāra, pneimatisks kauls, smadzenes norobežo no apakšas, daļēji no sāniem un priekšas. Galvaskausa pamatnē ieņem centrālo vietu.
I daļa – ķermenis (corpus) ir kubiskas formas ar gaisa dobumu (sinus sphenoidalis). Apakšējā virsma norobežo deguna dobumu, bet augšējā virsma veido turku seglus (sella turcica), kuru dibenā ir hipofīzes bedrīte (fossa hypophyseos).
II daļa – lielie spārni (alae majores), kas atiet no korpusa uz sāniem, veido acs orbītas aizmugurējo sieniņu. Pamatā ir apaļā, ovālā un smailes atvere (foramen rotundum, f. ovale, f.spinosum) pa kurām iziet nervi. Lielajiem spārniem izšķir vairākas virsmas: smadzeņu, acs dobuma, augšžokļa, deniņu, padeniņu. III daļa – mazie spārni (alae minores), kas atiet uz priekšu un uz augšu no ķermeņa. To galotnēs ir atveres
redzes nervam. Starp mazajiem un lielajiem spārniem ir acs dobuma augšējā sprauga (fissura orbitalis
superior), kas savieno galvaskausa dobumu ar acs dobumu. Tie veido daļu no orbītas augšējās sienas.
IV daļa – spārnveida izaugumi (processus pterygoidei) – atiet no ķermeņa uz leju, un katrs sastāv no mediālās un laterālās plātnītes (lamina medialis et lateralis).
Sietiņkauls (os ethmoidale)
Nepāra kauls, kas daļēji atrodas smadzeņu daļā (pieres rajonā starp orbītu plātnēm), bet galvenā kaula daļa ir sejas daļā. Iet, galvenokārt, sagitālā plaknē un novietojas deguna dobuma augšējā daļā pieres kaula izgriezumā, piekļaujoties mugurpusē spārnu kaulam. Kaulu veido:
1) Gaiļa sekste (crista galli), vērsta pret smadzenēm, atrodas starp lielo pusložu pieres poliem un pie tās piestiprinās smadzeņu sirpis;
2) Vertikālā plātnīte (lamina perpendicularis), kas ir gaiļa sekstes turpinājums virzienā uz leju un veido deguna starpsienas augšējo daļu;
3) Horizontālā caurumotā sietiņplātnīte (lamina et foramina cribrosa), caur kuru ar atsevišķām šķiedrām iznāk 1. nervu pāris (ožas);
4) Sietiņkaula orbītas plātnīte (lamina orbitalis), kas veido acs orbītas mediālo sienu;
5) Sietiņkaula labirinti (labyrinthus ethhmoidalis), (kas brīvi nokarājas uz leju vertikālās plātnītes abās pusēs. Tie satur daudz nelielu gaisa poru, kas savienojas savā starpā un ar pieres un deguna dobumu. Labirintu iekšējā siena vērsta uz deguna dobumu, bet ārējā uz acu dobumu. Ārējā siena ir ļoti plāna un to sauc par papirusa plātnīti; 6) Augšējā deguna gliemežnīca (concha nasalis superior);
7) Vidējā deguna gliemežnīca (concha nasalis media). Zem katras gliemežnīcas atrodas deguna eja. 28. att Spārna kauls / pēc Frederic Martini 1992/
Deniņkauls (os temporale)
Pāra kauls, kas atrodas galvaskausa sānu daļas pamatnē, starp pakauša kaulu un pamatkaula lielajiem spārniem, norobežojot smadzenes no sāniem un apakšas. To veido četras daļas:
Akmens daļa (pars petrosa) jeb piramīda (pyramis). Tai ir trīsskaldņa forma. Mugurējā un priekšējā virsma vērsta uz galvaskausa dobumu, bet apakšējā uz leju, pret galvaskausa ārējo pamatni. Tajā atrodas ārējās auss eja, vidusauss dobums un iekšējā auss. Tās apakšējā virsmā ir atvere, pa kuru galvaskausā ienāk iekšējā miega artērija. Priekšējā virsmā atrodas bedrīte trijzaru nerva mezglam. Mugurējā virsmā ir iekšējās auss atvere, caur kuru iet dzirdes un sejas nervs. Leņķī starp piramīdu un zvīņu atrodas dzirdes (Eistahija) kanāls (tuba auditiva), kas savieno rīkles deguna daļu ar vidusauss dobumu.
2) Bungu daļa (pars tympanica), kas sastāv no plānas kaula plātnītes, kura norobežo no priekšas, apakšas un mugurpuses ārējas auss ejas atveri un veido vidusauss dobuma sānu sienu.
3) Aizauss daļa (pars mastoidea) novietojas aiz ārējās auss atveres un veido masīvu aizauss pauguru (processus
mastoideus), kas sataustāms aiz ārējās auss gliemežnīcas. Paugurā ir nelieli dobumi, kas pildīti ar gaisu un
savienoti ar vidusauss dobumu. Priekšpusē no aizauss paugura uz leju atiet īlenveida izaugums (processus
styloideus) pie kura ar saišu palīdzību saistās mēles kauls.
4) Zvīņas daļa (pars squamosa) novietojas gandrīz vertikāli, cieši pieguļas paura kaulam, veidojot zvīņveida šuvi.
No zvīņas atiet vaiga izaugums (processus zygomaticus), kas virzās pret vaiga kaula deniņu izaugumu un veido vaiga loku. Vaiga izauguma pamatnē uz kaula apakšējās virsmas atrodas locītavas bedre savienojumam ar apakšžokļa galviņu. Uz deniņu kaula ārējās virsmas atrodas ārējās auss ejas atvere (porus acusticus externus).
Deniņkaula daļu robežas vislabāk izteiktas embrijam. Pieaugušam cilvēkam robežas saglabājas šauru spraugu veidā: 1) akmens un bungstīgas sprauga;
2) akmens un zvīņas sprauga; 1) bungdobuma un zvīņas sprauga;
2) bungdobuma un aizauss paugura sprauga.
30. att. Deniņu kauls / pēc Frederic Martini 1992/ Zvīņas daļa
Ārējās auss ejas atvere
Aizauss paugurs Īlenveida izaugums Aizauss paugurs Vaiga izaugums Auss ejas iekšējā atvere Piramīda Augšžokļa locītavbedrīte
28
Sejas daļas kauli
Deguna kauls (os nasale)
Pāra kauls iegarenu plāksnīšu formā. Augšējais gals tam ir sašaurināts un uzbiezināts un, pievienojoties pieres kaulam, veido deguna sakni. Apakšējais gals ir platāks un norobežo deguna atveres augšējo daļu. Abiem deguna kauliem, savienojoties kopā zem leņķa, veidojas ārējā deguna kaulu plātnītes velve.
Asaru kauls (os lacrimale)
Pāra kauls. Tas ir pats mazākais no visiem galvaskausa kauliem. Četrstūrainas plāksnītes
formā atrodas acs dobuma iekšējā kaktiņā, priekšpusē sietiņkaulam. Uz tā sānu virsmas atrodas vertikāla asaru šķautnīte (crista lacrimalis posterior), kurai priekšpusē iet asaru rieva (sulcus lacrimalis), kas turpinās kanālā, kas atveras deguna dobumā un novada liekās asaras.
Apakšējā deguna gliemežnīca (concha nasalis interior)
Pāra kauls, izliektas plātnītes formā, piestiprināts pie augšžokļa šķautnītes. Norobežo apakšējo no vidējās deguna ejas.
32. att. Deguna kauls / pēc P. Apinis 1998 /
33. att. Asaru kauls / pēc P. Apinis 1998 /
Vaiga kauls (os zygomaticum)
Pāra kauls, viens no stiprākajiem sejas kauliem. Tā forma un izmēri daļēji nosaka sejas tipu. To var labi sataustīt zemacs rajonā. Kaulam ir četras daļas:
1) ķermenis (corpus), kas veido centrālo daļu, no kuras atiet trīs izaugumi; 2) deniņu izaugums (processus temporalis), kas piedalās vaiga loka veidošanā; 3) pieres izaugums (processus frontalis),kas norobežo orbītas ārējo sienu; 4) augšžokļa izaugums (processus zygomaticus).
Lemesis (vomer)
Nepāra, četrstūrains kauls, kura priekšējā mala pieguļ sietiņkaula perpendikulārās plātnītes apakšmalai un piedalās deguna dobuma starpsienas apakšējās daļas veidošanā.
Augšžoklis (maxilla)
Pāra, pneimatisks kauls Tas sastāv no:
1) doba ķermeņa, kurā ir Haimora dobums (sinus maxillaris s. Highmori). Ķermenis daļēji veido orbītas pamatu. Tam ir četras virsmas: priekšējā - sejas, apakšējā - deniņu, kas veido augšžokļa pauguru, acs dobuma un degunvirsma, kas iet vertikālā plaknē;
2) pieres izaugums (processus frontalis), vērsts uz augšu pret pieres kaulu;
3) vaiga izaugums (processus zygomaticus) ir plats, zems un savienojas ar vaiga kaulu;
4) alveolārais (processus alveolaris) ir tiešs ķermeņa turpinājumss virzienā uz leju. Tam ir bieza puspakava forma, kuras apakšējā virsmā atrodas zobu ligzdiņas jeb alveolas;
5) aukslēju izaugums (processus palatinum), kas atrodas horizontālā plaknē un veido cieto aukslēju priekšējo lielāko daļu
35. att. Vaiga kauls / pēc P.Apinis 1998 /
30
Aukslēju kauls (os palatinum)
Pāra kauls, kas sastāv no horizontālās un vertikālās plātnītes. Šaurā un garā vertikālā plātnīte piekļaujas augšžokļa kaula ķermenim un veido deguna dobuma sānu sienas mugurējo daļu. Horizontālās plātnītes priekšējā mala savienojas ar augšžokļa aukslēju izaugumu, bet mediālā mala ar pretējās puses horizontālo plātnīti, veidojot cieto aukslēju mugurējo daļu.
Apakšžokļa kauls (os mandibula).
Nepāru kauls. Pats masīvākais sejas daļas kauls. Tam izšķir:
1) Pakavveida ķermeni, kura centrā ir zoda izcilnis (protuberantia mentalis), bet uz tā virsmas ir 16 alveolas zobu saknēm;
2) Apakšžokļa zars (ramus mandibulae), kas sākas ar apakšžokļa leņķi (angulus mandibulae). Zara augšējā malā ir divi izaugumi: priekšējais vainagizaugums (processus coronoideus) un mugurējais locītavas izaugums (processus
condylaris).
Mēles kauls (os hyoideum)
Atrodas ārpus galvaskausa, kaklā virs balsenes vairogskrimšļa. Ar galvaskausu to savieno īlenveida izauguma un mēleskaula saite. Tā ķermenis ir pakavveida, un no tā atiet lielie un mazie ragi (cornu majus et minus).
37. att. Augšžokļa kauls / pēc Frederic Martini 1992 /
38. att. Apakšžoļa kauls / pēc Frederic Martini 1992 / Locītavas izaugums Vainagizaugums Apakšžokļa zars Ķermenis Apakšžokļa leņķis Ierobs Zoda caurums Zobi Zoda izcilnis Apakšžokļa rieva Apakšžokļa atvere Alveolārais izaugums Žokļa un mēleskaukla muskuļa līnija
IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. P. Apinis, Cilvēks. Anatomija, fizioloģija, patoloģijas pamati, SIA Nacionālais medicīnas apgāds, SIA apgāds Jāņa sēta.,1998.
2. A.Ilziņa Osteoloģija , LVU, Rīga 1969.
3. N.Koļesņikovs Cilvēka anatomija, Zvaigzne, Rīga 1966.
4. Nomina anatomica. Starptautiskā anatomiskā nomenklatūra, ZA izdevniecība 1961. 5. G.Praulīte, M.Vītola, I.Knēts Kauls kā dzīva sistēma, Zinātne, Rīga 1980.
6. K.Rudzītis Terminalogia medica, Liesmaa, Rīga 1973.
7. A.Stankovs Cilvēka Anatomija, Latvijas valsts izdevniecība, Rīga 1961.
8. Robert Carola, John P.Harley, Charles R.Noback Human anatomy and Physiology, McGRAW - HILL, Inc.1992. 9. Elaine N. Marieb Essentials of Human Anatomy and Physiology, The Benjamin/Cummings Publishing company,
Inc., 1994.
10. Frederic Martini Fundamentals of Anatomy and Physiology, prentice - Hall, Englewood Cliffs, New Jersey !992 11. Й.В.Роен, Ч.Йокочи, Э.Лютьен-Дреколл Большой атлас по анатомии, ВНЕШСИГМА 1998
